Laparoskopiska holecistektomija (LH) ir standarta ārstēšanas metode pacientiem ar akūtu holecistītu. LH asociējas ar īsāku pēcoperācijas hospitalizācijas ilgumu, salīdzinot ar vaļēju holecistektomiju (VH). Mūsdienās žultsakmeņu slimība ir biežākais akūta vēdera etioloģiskais faktors pieaugušajiem, kā arī biežākā indikācija operācijai gados veciem cilvēkiem (Terho et al., 2016). Laparoskopiska holecistektomija ir viena no biežākajām ķirurģiskajām operācijām Eiropā (Lehrskov et al., 2020). Latvijā vidēji gadā tiek veiktas 3800 laparoskopiskas holecistektomijas (Latvijas Ķirurgu asociācijas statistikas dati). Salīdzinoši Vācijā katru gadu tiek veiktas vidēji 158 000 (Nimptsch et al., 2015), savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs vairāk nekā 1 200 000 laparoskopisku holecistektomiju (Strosberg et al., 2017; Sharrak et al., 2024). LH kā žultsakmeņu slimības ārstēšanas metode tiek lietota vairāk nekā 30 gadus. Tomēr LH uzdevums ir ne tikai veikt žultspūšļa izņemšanu slimniekiem ar simptomātisku holecistītu, bet arī izvairīties no jatrogēniem žultsvadu bojājumiem. Šobrīd LH ir standartizēta un vadlīnijas rekomendē ievērot tā saukto Critical View of Safety (CVS) principu, lai izvairītos no žultsceļu bojājumiem (Lehrskov et al., 2020). Šo tehniku pirmais aprakstījis un ieviesis Stīvens Stasbergs (Steven Strasberg) (Renz et al., 2017). Tā ietver sistēmisku etapa veida audu disekciju jeb izdalīšanu pēc CVS principiem, vadoties pēc anatomisku struktūru savienojumu intraoperatīvas vizualizācijas (Lehrskov et al., 2020). Šo principu ievērošana ir svarīga, jo ekstrahepatisko žultsceļu anatomija ir variabla. Neizmainīta, tā sauktā tipiskā žultsceļu anatomija ir sastopama tikai 58 % pacientu (Sureka et al., 2016), jeb 42 % gadījumu ķirurgam nākas sastapties ar žultsvadu anatomiskām variācijām, kuru vizualizācija ir īpaši apgrūtināta akūtās situācijās. Izvērtējot publikācijas, konstatējams, ka žultsceļu bojājumus visbiežāk izraisa nepareiza anatomijas interpretācija (Lehrskov et al., 2020). Grūtības pareizi izvērtēt žultsceļu anatomiju saistāmas ar: 1) anatomiskām žultsceļu variācijām, 2) ķirurga pieredzes trūkumu (netiek ievērots CVS princips), 3) izteiktu perivezikālu iekaisumu un/vai infiltrātu hepatoduodenālajā saitē, 4) pavadošu pankreatītu, 5) tehniskiem sarežģījumiem operācijas laikā, piemēram, asiņošanu, palielinātu intraabdominālo taukaudu daudzumu (Roy et al., 2020). Lai gan žultsceļu jatrogēni bojājumi ir reti (VH 0,1–0,2 %; LH laikā 0,4–0,6 %), tie var izraisīt ļoti nopietnus ilgtermiņa veselības traucējumus. Latvijā žultsceļu bojājumi vidēji gadā sasniedz 24 gadījumus, Vācijā – 948, bet ASV – aptuveni 300̴̴0, sasniedzot 0,4–0,6 % no visām veiktajām LH. Žultsvadu bojājumi asociējas ar nozīmīgu neatgriezenisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos, palielinātu hospitalizācijas ilgumu, paaugstinātām hospitalizācijas izmaksām un letalitāti (Vinay et al.2020). Iespējamās komplikācijas ir žultsceļu oklūzija ar obstruktīvu dzelti, holangītu un sekojošu aknu bojājumu, kas sliktākajā gadījumā var novest pie aknu transplantācijas. Agrīni žultsvadu lēzijas var izraisīt žults peritonītu, komplicētu intraabdominālu infekciju, smagu sepsi un nāvi (Boni et al., 2015). Lai uzlabotu drošību un vizualizētu žults izvades sistēmu, veicot LH papildus CVS principiem, iespējams veikt gan intraoperatīvu holangiogrāfiju (IOH), gan intraoperatīvu sonogrāfiju (IOS). IOH samazina jatrogēnus žultsceļu bojājumus (JŽCB), tomēr šīs metodes lietojums ir pretrunīgs, jo: 1) ievērojami palielinās operācijas ilgums, 2) ir jāizveido žultsvada stoma, 3) pastāv jonizējošā starojuma risks, 4) tā prasa papildu medicīnas personālu, aprīkojumu un izmaksas. Savukārt IOS ir ātrāka papildu izmeklēšanas metode, bez radiācijas riska, minimāli invazīva un, pēc literatūras datiem, ar līdzīgu vai pat labāku vizualizācijas efektu, ja salīdzina ar IOH (Verbeek et al., 2014; Hakamada et al., 2008). Tomēr šīs metodes lietojumu limitē speciāli apmācīta personāla un aparatūras nepieciešamība. Pēdējā dekādē ir parādījusies jauna intraoperatīva žultsvadu vizualizācijas metode Image-guided surgery (Agnus et al., 2019). Starptautiski ir pieņemts termins Fluorescence image-guided surgery (FIGS), kas nozīmē intraoperatīvas optiskas navigācijas sistēmas lietošanu, nodrošinot labāku anatomisko struktūru vizualizāciju (Baiocchi et al., 2018). Metode tiek realizēta, izmantojot...