Morālais statuss ir koncepts, kas ir dzīvnieku tiesību pamatā, apvienojot sevī morālās tiesības, juridiskās tiesības, ētisku attieksmi pret dzīvnieku, tā labturību un pašvērtību. Rakstā analizēta klaiņojošo dzīvnieku – īpaši kaķu un suņu – morālā statusa uztvere un tas, kā šī uztvere kļūst par sociālā taisnīguma kustības daļu Latvijas brīvprātīgo dzīvnieku glābēju vidū. Autors veica desmit daļēji strukturētas intervijas ar brīvprātīgiem klaiņojošo dzīvnieku glābējiem, lai izprastu, kā viņu uztvere par dzīvnieka morālo statusu ietekmē mijiedarbību ar varas institūcijām un iekļaujas sociālā taisnīguma teorijās. Papildus tam autors analizē, kā brīvprātīgo dzīvnieku glābēju centieni sociālā taisnīguma jēdzienu attiecināt uz klaiņojošiem dzīvniekiem un panākt tā piemērošanu saistībā ar tiem ietekmē dzīvnieku tiesību diskursa attīstību Latvijā. Raksta novitāte ir starpdisciplinārā pieeja – apvienojot dzīvnieku aizsardzības aktīvismu ar mūsdienu sociālā taisnīguma teorijām (A. Sena, Dž. Rolsa un M. Nusbaumas skatījumā). Autors analizē, kā brīvprātīgie aktīvisti, subjektīvi interpretējot sociālā taisnīguma jēdzienu un rīkojoties atbilstoši savai ētiskajai pārliecībai, veido savu morālo pozīciju un kļūst par sociālo pārmaiņu dzinējspēku. Brīvprātīgo darbība dzīvnieku aizsardzībā Latvijā ir cieši saistīta ar taisnīguma principu praktisku īstenošanu. Informantu skatījumā taisnīgums neattiecas tikai uz cilvēkiem, bet arī uz dzīvniekiem kā morāli nozīmīgām būtnēm. Šāda morālā statusa piešķiršana dzīvniekiem veido pamatu brīvprātīgo dzīvnieku glābēju ētiskajai un pilsoniskajai rīcībai – viņi uzskata, ka klaiņojošie dzīvnieki ir līdzvērtīgi kopienas locekļi, subjekti ar pašvērtību, kuriem pienākas aizsardzība, cieņa un kvalitatīva dzīve. Brīvprātīgie dzīvnieku glābēji apstrīd varas institūciju pārstāvju (veterināro inspektoru, veterināro ārstu, valsts un pašvaldības politiķu) attieksmi, kuri priekšroku dod dzīvniekiem ar īpašniekiem, atstājot klaiņojošos dzīvniekus bez aizstāvības; interpretē šo atšķirīgo attieksmi kā netaisnīgumu, kas balstās nevis uz objektīvo vajadzību novērtējumu, bet uz morālā statusa hierarhizāciju, kur klaiņojošie dzīvnieki tiek sistemātiski noniecināti.