Rakstā analizēta nacionālās identitātes uztvere un tās pārmaiņas jauno pieaugušo (aptuveni 24–35 gadi) skatījumā mūsdienu Latvijā. Pētījums balstās uz konstrukcionisma pieeju, un tajā izmantots Monseratas Giberno (Montserrat Guibernau) nacionālās identitātes dimensiju rāmis (psiholoģisko, kultūras, teritoriālo, vēsturiskās atmiņas, politisko) un Stīva Fentona (Steve Fenton) intensitātes shēma (entuziasti, neitrālie, vienaldzīgie). Empīriskais pamats ir deviņas padziļinātas daļēji strukturētas intervijas, kuras papildina salīdzinošs kvantitatīvais ietvars, izmantojot 2013. gada ISSP aptaujas un 2024./2025. gada reprezentatīvās iedzīvotāju aptaujas “Sabiedrības saliedētības vektori” datus. Analīzes rezultāti rāda, ka nacionālā identitāte šajā kohortā nav statiska, bet situatīvi aktivizējas – īpaši ārzemju pieredzēs un sociāli politisku notikumu kontekstā. Naratīvos dominē kultūras (tostarp valodas), teritoriālā (“vietas izjūta”) un psiholoģiskā (emocionālā piederība, lepnums) dimensija; vairākums respondentu atbilst S. Fentona “neitrālo” pozīcijai (identitāte kā “klusā klātbūtne”, kas mobilizējas noteiktos brīžos). Pēc 2022. gada aizvien vairāk tiek akcentēta drošība un valsts neaizskaramība; valsts valoda tiek interpretēta kā skaidra robežšķirtne. Kvantitatīvie rādītāji ataino pieaugošu lepnumu par piederību Latvijai un ciešāku saikni gan ar Latviju, gan Eiropu 24–35 gadu vecuma grupā, kamēr lokālā piesaiste kopumā saglabājas stabila. Kopumā mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos pastiprinās valodas un teritoriālās neaizskaramības uzsvērums, savukārt ikdienas līdzāspastāvēšanas situācijās dominē iekļaujošāki, pilsoniski definēti naratīvi, kas labi sader ar piederību gan Latvijai, gan Eiropai.